PAR MANIDALĪBADARBĪBA
PROJEKTIRAKSTISAITES

Cinisks laikmets?

LU Sociālo zinātņu fakultātes profesoru Ābramu Kleckinu intervē Aldis Krišjānis/Metropole.

   Profesors Kleckins. Mazliet nomaļus stāvoša figūra, kas vēro, analizē un itin bieži īstajā brīdī pasaka viedokli, kas parasti ir orģināls. Tāpēc arī šī Metropoles Saruna. Gads beidzas, un mēs katrs domājam, kā bija, kā būs.

M. Vai mūsu sabiedrībā vēl ir kaut kas palicis no ideālisma, un, ja kāds saka, ka viņa karogs ir ideālisms, kuru vēcinot pārējiem ir jājūtas kā pavasarī, vai tie nav diezgan lieli meli?

A.K. Runāt par ideālismu ir ļoti grūti, jo mēs dzīvojam laikmetā, kurā cilvēkam atrast savu vietu ir grūti. Un, ja to atrod, tad tajā vēl jānoturas. Man nāk prātā Alise savā Brīnumzemē ar šo skaisto teikumu – vajag ļoti ātri skriet, lai paliktu uz vietas. Bet ideālismam vajag samērā mierīgu dzīvi, lai varētu padomāt. Bet dzīve ir pagalam. Un kur nu līdz ideālismam... Mums vajadzīga skaidra vērtību sistēma, bet ar to mums ir slikti. Laiki ir mainījušies, bet vērtību sistēma nav definēta, un tas nozīmē, ka mēs dzīvojam ciniskā laikmetā. Ne jau primitīvā nozīmē.

Julianam Tuvimam ir kāds aforisms. Kas ir ciniķis? Ciniķis ir cilvēks, kas zina visu lietu cenu, bet nezina, kas ir vērtības. Krieviski tā ir vārdu spēle – cena un cennostj. Tas, kas ir pats svarīgākais cilvēka dzīvē, nav nopērkams, tam nav cenas. Tā ir dzīvība, mīlestība, tas, kas rada cilvēka būtību, vērtību, kāpēc mēs dzīvojam.

M. Bet katrs taču meklē šo būtību!

A.K. Šodien ne, jo meklē statusu, izdzīvošanas iespējas, ir spiests nolaisties šajās kategorijās. Mūsdienās bērns cilvēku vērtību skalā ir... pirmā desmitnieka beigās. Ne tāpēc, ka nemīlam bērnus, nē, viņiem nav laika, jo jāmācās, jātaisa karjera, jāiegūst tas un tas, un tas, un tad, kad viss būs, – tad būs arī bērns. Un bērns kā pašvērtība ir kaut kur ļoti tālu. Mēs dzīvi kā tādu, savu vienīgo dzīvi, visu laiku atliekam, un te ir tas ideālisma zaudējums.

M. Mēs dzīvojam, atliekot savu dzīvi šajā valstī, bet taču patiesībā tai arī neesam vajadzīgi?! Traģiski!

A.K. Tas ir vēl sarežģītāk... Mēs pretendējam uz demokrātismu, bet demokrātija sākas no divām pusēm – no augšas un no lejas. Mani vienmēr kaitina tas, kā mēs lamājam politiķus. No vienas puses, jā, par lietu, bet mēs uzreiz ievēlējām ne tos, otro reizi, trešo, un tā katru reizi... Tad kuri ir tie idioti – viņi vai mēs, kas viņus ievēlējām. Citiem vārdiem – vai mēs izjūtam atbildību par šo valsti? Nē, mēs neizjūtam. Par visu ir vainīgi kaut kādi viņi. Šī ir tipiska... vergu domāšana. Mēs neesam saimnieki šajā valstī, mēs nejūtamies... Kā ir Rietumu sabiedrībā? Tur ierēdnis nekad nejūtas priekšnieks, bet mēs šeit jūtamies kā padotie. Mēs gaidām, ka tā mums dos, ka tā mūs aizstāvēs... Tas taču pieder pie lietas?

M. Bet mēs taču arī dodam?

A.K. Mēs tik daudz runājam par korupciju. Kurš Latvijas iedzīvotājs nepiedalās korupcijā nekādā veidā?

M. Es arī piedalos?

A.K. Nekad neesi saņēmis honorāru aploksnē?

M. Esmu.

A.K. Viss! Šīs lietas notiek ļoti dažādos un daudzos veidos, neko ļaunu nedomājot, bet patiesībā mēs valstij kaut ko esam nozaguši, budžetā nav to dažu latu. Mēs klaigājam par ārstiem, kas ņem kukuļus... Man bija operācija, un es teicu, ka vēlos pats maksāt. Tā ir korupcija vai nē? Ir! Juridiski tā ir korupcija, bet morāli tā nav korupcija, jo tā ir mana brīva griba, jo es savu naudu varu maksāt tam, kam gribu, , tikai tie nodokļi. Bet tam ārstam jau nav kases aparāta... Svarīgi ir tas, ka mūsu psiholoģijā nav iekšējās pretestības pret korupciju. Ko tad mēs klaigājam?

Un viena no nelaimēm ir tā, ka mēs toreiz daudz stāstījām par neatkarību un brīvību, bet pēkšņi izrādijās, ka brīvība ir diezgan cietsirdīga lieta. Un tas bija šoks, tik daudzi zaudēja profesijas, darbu, zaudēja pat statusu, jo bija taču Atmodas laikā gudrinieki, kas teica, ka pēc trim, četriem gadiem mēs būsim Somijas attīstības līmenī. Un visi gaidīja brīnumu, bet atnāca pavisam kas cits, un mēs sākām meklēt vainīgos. Krievi, čekisti, staļinisti... Bet mēs paši? Ja tā ir mūsu zeme, mūsu valsts, tad viss, kas tur notiek, ir mūsu darīšana.

Kad biju universitātes pirmajā kursā, iemācījos varbūt pašu svarīgāko visu studiju  laikā. Tā bija antīkā literatūra, un tas bija satīriķis Juvenāls, un viņa desmitā satīra beidzas ar šādiem vārdiem – ja tu vari to visu izturēt, tad tā tev arī vajag... Tas ir ļoti svarīgi. Citi – tie ir apstākļi, bet lem taču tu. Šī prasība pret sevi ir ļoti svarīga, bet tās iztrūkums mums traucē kļūt par... demokrātiem.

M. Vai ar jauno paaudzi, kas jau gandrīz divas trešdaļas dzīves ir šajos jaunajos apstākļos, nav citādi?

A.K. Man viņos daudz kas ļoti patīk. Es runāju par studentiem, un viņos atšķirībā no pieaugušajiem ļoti reti var sastapt iekšējo agresivitāti. Ar viņiem var runāt par visu.

M. Viņi ir pozitīvi?

A.K. Jā, bet es tagad minēšu vienu lietu. Runāju ar maģistrantiem par to, ko darīs pēc studijām. Un viena atbile bija šāda: ja būs labs darbs šeit, tad strādāšu, bet, ja tā nebūs – braukšu prom. Un es jautāju: bet kā tad ar Latviju? Un viņš saka, jā, tas man ir svarīgi, – un seko galvenais arguments – bet man taču ir viena dzīve.

M. Un mēs pa apli esam nonākuši atpakļ...

A.K. Un vēl trakāk! Tas nozīmē, ka jaunieši šai valstij nav vajadzīgi.

M. Un šai valstij nav vajadzīga arī mana māte...

A.K. Par to vispār nav ko runāt! Pēdējā pusgada laikā no ļoti īsa attāluma redzēju, kā strādā mūsu politiķi. Un man radās iespaidi, ka ļoti maz politiķu var būt valstsvīri. Viņi neredz laukumu, viņi neredz valsti, redz labākajā gadījumā savu resoru, bet resora intereses ne vienmēr ir valsts intereses. Rietumos ir pieņemts, ka, piemēram, ministrs ir politiska figūra, nevis speciālists, jo nav svarīgi, kā risināt – tā ir ierēdņu lieta, viņam jāizvirza jautājumi, izejot no valsts interesēm. Viņam viss ir jāredz kopumā. Un man ir radusies sajūta, ka mēs esam vienīgā valsts pasaulē, kurai nav struktūras, kas nodarbotos ar perspektīvo plānošanu, ar prognozēm, ar modelēšanu. Kā mēs uztceram Eiropas Savienību? Mēs domājam, ka iestāšanās atrisinās mūsu problēmas. Nē, tas rada tikai izdevīgus apstākļus, lai mēs varētu risināt savas problēmas, jo mēs vieni paši – maza un nabadzīga valsts – nevaram. Un tāpēc tas ir pareizs solis. Bet ko mēs ar šiem apstākļiem darīsim! Eiropas Savienība nav mērķis, tas ir līdzeklis, bet mērķis mums jāizvirza pašiem, un jāmeklē ceļi šajos apstākļos. Apmēram vienā laikā Savienībā iestājās Portugāle un Īrija. Kas ar kuru valsti notika – skaidrs. Un ar mums arī var nekas nenotikt, jo mēs nezinām, ko mēs gribam. Jā, mēs zinām to, ka mēs gribam, lai mums dod. Lai mums dod! Mēs bijām šausmīgi apvainojušies, ka mūsu zemniekiem dod tikai divdesmit piecus procentus naudas... Tā ir mūsu nauda? To taču ir sapelnījuši citi! Un mēs kā šausmīgi lepni ubagi sakām, ka nē, mums tik maz nevajag... Bet, ja mums dotu simts procentus, tad mēs ar to naudu nezinātu ko darīt! Mums piedāvā no viena līdz diviem mljardiem valsts austrumu robežas izbūvei, bet divi miljardi ir vairāk nekā mūsu budžets!

            Ļoti svarīgi jautājumi mūsu valstī netiek apspriesti... Sabiedrībā nav diskusijas. Piemēram, Latvijā vienīgie derīgie izrakteņi ir smadzenes, bet tām jābūt kultivētām.  Tātad galvenajam jautājumam būtu jābūt izglītībai. Katra cilvēka un arī valsts liktenis ir atkarīgs no izglītības, kas dod izvēles brīvību, veidojot savu likteni.

M. Latvija visai apzināti atrod iespēju savu likteni krāsot tumšās krāsās.

A.K. Latvijai faktiski ir tikai trīs problēmas. Demogrāfija. Mēs izmirstam. Pēc simt gadiem latviešu kultūras problēmas nebūs. Otra lieta – izglītība, jo tikai tā nodrošina nākotni. Un trešais – viena vienīga principa ieviešana, ka netiek pieņemts neviens likums bez to cilvēku līdzdalības, uz kuriem tas attiecas. Tad cilvēki jutīs atbildību. Pats galvenais, ka tos desmit reizes nevajadzēs pārtaisīt. Diskusija, kas ir demokrātijas pamats, nenotiek, un tauta pie viena vēl ir iedzīta arī šausmīgā pesimismā.

            Visa šī totālā lamāšanās rada totālu neticību valstij, arī savai dzīvei, un tāpēc ir tik viegli manipulēt. Uz kāda pamata bija uzbūvēta šāgada priekšvēlēšanu kampaņa? Nevis uz to, ko darīsim, bet gan uz to, ka mēs būsim godīgi. Man, godīgi sakot, ir vienalga, vai viņi ir godīgi, man galvenais, lai viņi ir kompetenti un darboties spējīgi, lai viņi darītu to, kas manai valstij ir nepieciešams. Cilvēkiem pat nav kur sūdzēties!

M. Būs taču sūdzību birojs!

A.K. Jā, viens. Nu, un kas? Nekas!


        Citāts

 

Copyright © 2008 JMS
Created by MB Studija »