PAR MANIDALĪBADARBĪBA
PROJEKTIRAKSTISAITES

Kas sacer politiķu runas?

  Nemirstīgā frāze: "Mēs esam stipri, mēs esam vareni", aicinājumi gludināt bikses, mācīties angļu valodu un pārcelties uz laukiem jau kļuvuši par folkloru. Taču ne vienmēr to īstie autori ir paši runātāji — Vaira Vīķe-Freiberga, Andris Šķēle vai Einars Repše. Nedēļa pēta, kas liek atmiņā paliekošos vārdus mūsu valsts vadītāju mutēs. 

 

   Neviens vairs neatceras, kas bija Gaiļa runu autors," retoriski uzsāk Mārcis Bendiks, publicists, fotogrāfs un biznesa konsultants, "tāpat arī to, kas bija Kehra runu autors, bet viņš bija ar milzīgām pilnvarām apveltīts vicepremjers, jo vadīja Ekonomikas un finanšu komitejas sēdes, kurās premjers Birkavs pat nepiedalījās."

Viss mainījās pēc 1995. gada Jaungada uzrunas, ko Latvijas TV teica tobrīd gandrīz nevienam nepazīstams cilvēks — premjers Andris Šķēle. Uzstāšanās izraisīja nelielu apjukumu, un cilvēki plaši sāka apspriest to, ka runu iespējams izmantot kā politisko instrumentu. Tagad, klausoties un vērojot premjeru runas, arvien vairāk cilvēku meklē atbildes uz galvenajiem jautājumiem: "Vai es guvu priekšstatu par stāvokli valstī? Vai vērts ticēt valdības mērķiem? Vai tiešām vērts darīt to, ko iesaka premjers?"

Protams, ja amatpersona, pieskaroties nopietnām tēmām, lielajās iekšzemes vai — vēl ļaunāk! — ārzemju runās atļaujas pateikt ko nepārdomātu vai izsakās neskaidri, tad vēlāk gandrīz vienmēr rodas problēmas. Runas ne tikai noklausās, bet arī analizē — to dara, piemēram, vēstniecības vai žurnālisti: "Ko viņš ar to domāja?"

Runu veidotājiem jāsaduras ar daudziem zemūdens akmeņiem: tajās nevar būt pašreferenču vai daudz pušķainu teikumu, tomēr vienlaikus jāpamanās sarūpēt pa kādai metaforai, teiksim, "siles cilvēki", vai arī personāžam — izvērtējot, vai dot priekšroku Vinnijam Pūkam vai tēlam no Šekspīra lugām.

Tāpat var saskarties arī ar politiskās situācijas pēkšņām izmaiņām — Induļa Emša pēdējā runa, vēl neesot premjera statusā, jau dažas stundas pēc tapšanas tika pārveidota, bet lasīšanas dienā — pilnīgi izmainīta. Turklāt Emsis vienubrīd atlika lapas malā, lai runātu saviem vārdiem.

Kad sāka runāt par runām

Šķēles 1995. gada valdība kaut kādā ziņā bija pat politisks absurds. Pie varas nonāca cilvēks, kuram nebija konkrēta politiskā atbalsta — bija vienīgi istablišmenta atbalsts. Ekonomiskā situācija valstī bija ārkārtēja — banku krīze, budžets bija novests līdz ārprāta stāvoklim, tāpat acīmredzams bija pašvaldību budžeta sabrukums. Vajadzēja strādāt pie tā, lai Šķēles nepopulārie lēmumi ikvienam kļūtu vismaz saprotami.

"1995. gadā valsts bankas refinansēšanas likmes sasniedza ap 60–70%, komercbanku likmes — pat 90%," uzsver vairākas Šķēles runas sarakstījušais Mārcis Bendiks, "bet Šķēles valdība gada laikā dabūja tās lejā līdz vienciparu skaitļiem.

Tam bija vajadzīgs sabiedrības atbalsts, un nozīmīga komunikācijas forma bija tieši publiskās runas, jo politisko instrumentu arsenāls bija ļoti ierobežots — premjers bija bez frakcijas un partijas, bez politiska štāba, un mēs izmantojām tās iespējas, kas bija pieejamas."

Tā kā Šķēles vēstījumi aicināja jostas savilkt ciešāk, viņa štābs centās strādāt pie tā, lai runas būtu izteiksmīgas. Šis bija pavērsiens — ja vairums politisko runu pirms tam bija vienkārši pareizas, tad tas, ko teica Šķēle, bieži vien neglāstīja pa spalvai, toties skanēja ļoti izteiksmīgi. Virkne viņa runās lietoto izteicienu pārtapa par folkloru.

Vinnijs Pūks un Šveiks uz politiskās skatuves

"Runas atainoja spriedzi, kas tobrīd valdīja sabiedrībā un politikā," atceras Bendiks. "Līdz ar to, iespējams, runas bija krāsainākas. Mēs nekautrējāmies no stingrākiem salīdzinājumiem un trakākām metaforām, lai pievērstu uzmanību. Dažas metaforas atspoguļoja mums saprotamākos tēlus un piemērus — runās iemaldījās diezgan daudz no latviešu literatūras, no Šveika, no lācīša Vinnija Pūka."

Milzīgo sasprindzinājumu, kas valdīja Šķēles štābā, atspoguļo kaut vai šāda epizode. Latvijas TV jau uzsāka ierakstīt premjera runu, un vēl tajā brīdī — kamerai pa apakšu — Šķēlem tika pasniegta piecu lappušu garā teksta ceturtā lapa.

Mārcis Bendiks uz sava datora lika kopā tabulas Šķēles februāra pārskatiem par stāvokli valstī 1996. un 1997. gadā — pirmoreiz mūžā viņam nācās saskarties ar statistiku. Tā kā Jurģis Liepnieks bija preses sekretārs, uz viņu gūla galvenā atbildība — viņa dators bija tas, no kura tika izdrukāti tekstu galīgie varianti.

"No citiem bijušajiem premjeriem interesantas un asprātīgas bija Šķēles runas," spriež Dans Titavs, cita lielisku runu teicēja — Einara Repšes — palīgs. "Spilgtā atmiņā palikuši Vinniji Pūki, zobu birstītes un bikšu gludināšana, bet Šķēles runas arvien atstājušas iespaidu, tā ka man gribētos iepazīties ar cilvēku, kas tās uzrakstījis. Piemēram, Šķēles Jaungada uzrunas raksturoja nevis Šķēli, bet gan politisko situāciju — šīs runas varētu nolasīt gan Šķēle, gan Bērziņš, vienalga kurš."

"Runu pamattēzes un uzstādījumi simtsprocentīgi nāca no Šķēles paša," saka Mārcis Bendiks, "tālāk mēs visu strukturējām, salikām, paskatījāmies, kā "ripo", apaudzējām, ja vajadzēja — mīkstinājām tekstu. Bija arī — burtiski dažas — tēzes, no kurām mēs premjeru varbūt atrunājām — kā no pārāk krasām, riskantām vai varbūt nesavlaicīgām."

Būt ilgi vai nākt no Nekurienes

"Kad ar premjeru Gaili bijām valsts vizītē Stokholmā," atceras LU pasniedzējs Rolands Tjarve, "oficiālajās pusdienās es sēdēju kopā ar toreizējā Zviedrijas premjera Karlsona runu rakstītāju. Šī kundze kopā ar Karlsonu nostrādāja ļoti daudzus gadus — viņa bija izpētījusi visas viņa runas manieres īpatnības no fonētiskā aspekta, to, kādās situācijās kādi vārdi tiek lietoti, kādas ir viņa visbiežāk lietotās teikuma konstrukcijas un tā tālāk.

Pārliecinājos, ka runu sacerēšana īstenībā ir vesela zinātne. Latvijā diemžēl valdības mainās ļoti strauji, un premjeru padomnieki varbūt nepaspēj ielauzties sava patrona domu gājienā, teikumu konstrukcijās — tam noteikti vajag vairāk nekā gadu."

Saprotams, ka šajā ziņā visvairāk paveicies Šķēlem, kurš vairākkārt pabijis premjera amatā, līdz ar to komanda, kas īsti nemainījās, varēja izpētīt viņa runāšanas iemaņas. Otrkārt, Šķēle — kā jau teicamnieka tips — spēja pārvarēt sevi un daudz ko ļoti ātri iemācīties. Treškārt, viņš politikā bija pietiekami jauna figūra. Nebija jālauž kaut kādi stereotipi — šo stereotipu nebija, un tos varēja radīt viņa komanda.

"Ja kāds jau publiskā politikā darbojies politiķis kļuva par premjeru," turpina Rolands Tjarve, ekspremjera Māra Gaiļa runu sacerētājs, "attiecībā uz viņu jau eksistēja noteikti stereotipi. Tie traucēja, kad šis politiķis pēkšņi sāka runāt cita līmeņa tekstus. Kā piemēru varam izvēlēties Vili Krištopanu — viņa kā satiksmes ministra runas bija ļoti vietā, tās bija cilvēkiem saprotamas.

Kļūstot par premjeru, Krištopanam nācās apgūt jau citus lauciņus, teikt runas par citām tēmām. Šo disonansi varēja manīt — domāju, cilvēki Krištopanu joprojām atceras kā lielisku satiksmes ministru un mazāk kā premjeru."

"Tautas valodā — muldēšana"

Pats Vilis Krištopans teiktu, ka vislabāko runu teicis jau kā ekspremjers — Latvijas ceļa kongresā: "To es varu nosaukt par uzstāšanos, un tā atstāja emocionālu iespaidu. Pie šīs runas es piestrādāju nedēļu — to man drusku palīdzēja uzmest mans līdzgaitnieks Juris Lorencs, un diezgan lielu ieguldījumu tajā deva mana sieva. Viņa, pārskatot un mazliet palabojot šo runu, vienīgo reizi mūžā iesaistījās politikā."

Krištopans premjera amatā stājās 1998. gada novembrī — trīs mēnešus pēc slavenās krīzes sākšanās. Tās laikā Latvijas bankas Krievijā pazaudēja daudz naudas, milzu problēmas radās eksportētājiem. 7% iekšzemes kopprodukta pieaugumu jau nākamajā gadā nomainīja 5% lejupslīde. Budžeta sabalansēšanai vien — lai izvairītos no augstas inflācijas un ekonomikas kraha — tika veltītas 26 valdības sēdes.

"Ar lielu gribasspēku budžetu izdabūju cauri Saeimai tā," atceras Krištopans, "ka to pieņēma bez jebviena labojuma. Tas bija vissmagākais periods pēcrevolūcijas laikā, bet es par to nesūdzos — kādas tur vēl runas, kādas uzstāšanās!

Esmu tas premjers, kas savām runām piegriezis vismazāko vērību, tāpēc ka esmu bijis — un arī tagad esmu — cilvēks, kurš rīkojas un dara. Profesionālā valodā izsakoties, runas ir politiskais instruments, bet tautas valodā — muldēšana. Protams, ja esi liels orators, tad vari vispār neko nedarīt un tikai runāt — tā, kā to dara, piemēram, Dobelis."

Krištopans atceras, ka iekšzemes runas, kas bija jālasa, teiksim, parlamentā, bieži vien tapušas, braucot mašīnā — kā tēzes. Viņš neuzskata, ka viņam bijusi īsta runu rakstītāju komanda:

"Ja es lasīšu svešu tekstu, tas nebūšu es. 90% gadījumu es uzstājos bez jebkādām rakstītām runām, izņemot dažas oficiālās runas. Arī tad vienmēr devu komandu, lai tās būtu pēc iespējas īsākas un konkrētākas, un daudz ko svītroju ārā — lai tajās nebūtu pieklājības ūdeņu. Vienalga bieži vien notika tā, ka es no lasīšanas pārgāju uz brīvu tekstu."

Krištopans uzstādīja Saeimas rekordu

Krištopans uzsver, ka runu kā politiskā instrumenta iespējas ir ļoti lielas, taču viņš tās nav izmantojis: "Vienīgais, ko varu teikt — Krasta valdības laikā, būdams satiksmes ministrs, esmu uzstādījis Saeimas rekordu. Pēc Vaiņodes dzelzceļa slēgšanas notika īpaša Saeimas sēde par dzelzceļa problēmām, kurā opozīcija — tajā bija Zīgerista bloka paliekas — izteica man neuzticību, pēc kā faktiski manis dēļ izmainīja Saeimas Kārtības rulli. Pirms tam bija noteikts, ka pirmo reizi ministrs var uzstāties stundu un pēc tam — piecpadsmit minūtes pēc katra debatētāja. To arī pilnībā izmantoju, un tajā dienā Saeimas tribīnē kopumā nostāvēju četras vai piecas stundas. Runāju par dzelzceļu, par Satiksmes ministriju, par Latvijas attīstību, par transportu — bez jebkādiem iepriekšējiem pierakstiem.

Šī bija situācija, kurā Zīgerista bandu vienkārši vajadzēja nolikt pie vietas — es to spīdoši izdarīju. Ko ar to gribu pateikt? Ja grib, tad var, bet, godīgi sakot, tas bija vairāk kā sports — parādīt, ka es arī varu muldēt ne sliktāk par viņiem."

3 dienas un 3 reizes

Ekspremjers Andris Bērziņš pats runas rakstīja ļoti reti, galvenokārt rediģēja citu sagatavoto. Bērziņš lepojas, ka viņa preses sekretārs Arnis Lapiņš, ar kuru bija pazīstams jau labu brīdi iepriekš, varējis sacerēt runas adekvātā domāšanas manierē un pieņemamā stilā. Lapiņa rakstītais, protams, nekad nebija galīgā versija — vai nu tika samainīti akcenti, vai arī kaut kas tika pārsvītrots, sakot, ka vajag citādāk.

Bērziņa runa parasti bija divu trīs cilvēku grupas kopdarbs. Ja runa bija jālasa ārzemēs vai arī tā bija lielā iekšējā runa — piemēram, premjers uzstājās Saeimā par Latvijas stratēģiskajām iekšpolitiskajām prioritātēm —, tad to veidoja vidēji trīs līdz pieci cilvēki. "Premjera amatā esot," uzskata Andris Bērziņš, "vienkārši fiziski nav laika apsēsties un trīs dienas domāt, kādai vajadzētu izskatīties attiecīgajai runai.

Lai no papīra normāli varētu nolasīt citu sagatavotu runu, tā iepriekš apmēram trīs reizes ir jāpārlasa, un tikai ceturtajā reizē tu vari atļauties runu prezentēt publiski. Trešajā trenēšanās reizē pēkšņi var atskārst, ka kaut kas jāmaina arī elpojuma un uzsvaru ziņā, ka nav īstā ritma — un tu sāc pārcilāt vārdus."

Kad pāri paliek ceturtdaļa runas

Ja mūsu politisko līderu uzrunas, kas domātas plašākai sabiedrībai, sakārtojam pēc nozīmīguma, neapšaubāmi pati galvenā ir valsts svētku runa 18. novembrī, kurā jāpasaka, kas padarīts aizvadītajā gadā, un jāieskicē nākošā gada kontūras. Otra nozīmīgākā — 5–7 minūšu ilgā Jaungada uzruna. Viens no interesantākajiem aspektiem šeit ir šāds: "Mēs ar Valsts prezidentu nekad neesam mēģinājuši koordinēties," saka Bērziņš, "un, veidojot runu, vienmēr bija jādomā par to, ko kopējā kontekstā varētu teikt Valsts prezidents. Piemēram, kad biju Rīgas domes priekšsēdētājs, mana uzstāšanās tika iekļauta 14. jūnija un citu valsts svētku dienaskārtībā.

Vispirms uzrunu teica prezidents, tad premjers vai kāds no premjera deleģētajiem ministriem, un tad — kā trešajam — deva vārdu man, Rīgas domes priekšsēdētājam. Pēc divām reizēm sapratu, ka šādos gadījumos nav jēgas uzdot cilvēkiem gatavot uzrunas, jo nekad neizdosies uzzināt, ko Gunta Ulmaņa, Vairas Vīķes-Freibergas un arī premjera padomnieki būs ielikuši viņu uzrunās.

Ko darīt? Es vienkārši klausījos prezidenta runu un domāju: "Ahā, puse no tā, ko gribēju teikt, ir pasacīta. Kā es varētu sastrukturēt otru pusi?" Tālāk runāja premjers, un atlika secināt, ka man palikusi vairs tikai ceturtdaļa runas. Tad ļoti ātri bija jānoorientējas, ko pamainīt un ko teikt."

Saprotamība + sava valoda = Repše

Vēl kāda interesanta nianse — lai runa būtu perfekta, tās radīšanā jāievēro divi būtiski komponenti: pirmkārt, tai jābūt saprotamai auditorijai; otrkārt, tai jāatbilst tai valodai, kādu parasti lieto runas lasītājs, lai zinātājs un nezinātājs nevarētu iebilst: "Premjeram nav tāda teikumu konstrukcija, un viņš taču nelieto tādus vārdus!"

"Ja analizējam pēdējā laika premjerus no šo divu komponentu viedokļa," komentē Rolands Tjarve, ekspremjera Māra Gaiļa runu rakstītājs, "tad jāatzīst, ka vislabākās runas bijušas Einaram Repšem. Viņš runāja savā valodā — tātad Repšes priekšā nebija kaut kādas mākslīgas konstrukcijas —, un viņš pats domāja, ka tiks saprasts. Arī šis apstāklis palīdz, cita lieta — vai cilvēki vienmēr saprata."

Katrā ziņā Repši saprata tajos brīžos, kad viņš lietoja tādus vienkāršus teicienus kā "palikt pie siles". "Tā būtībā ir folklora," komentē Tjarve, "un tautai tas bija pilnīgi saprotami — ļoti veiksmīgs salīdzinājums. Domāju, ka vēl vairākās Repšes runās parādījās tādas vietas, kuras cilvēkiem bija ļoti viegli uztvert un identificēt ar sevi."

"Darba process ar Einaru ir diezgan vienkāršs," paskaidro Dans Titavs, Repšes palīgs. "Viņš pieprasa un pieprasīja nevis gatavas runas, bet gan tēzes runai, ko viņam var piedāvāt palīgi un padomnieki. Jāteic, ka pārsvarā pie šīm runām viņš pats strādāja visvairāk un tās īstenībā ir viņa runas."

Repše pieskaitāms pie tiem premjeriem, kuru runas paliek atmiņā — bieži vien izraisot ļoti asu reakciju. Piemēram, viņa pirmā Jaungada runa aicināja cilvēkus domāt par demogrāfisko situāciju. Tāpat arī aicinājums cilvēkiem domāt par to, ka varbūt var no Rīgas un pilsētām vispār braukt ārā un pārorientēties uz labākiem un dabiskākiem dzīves apstākļiem.

Teksti un mucas skaņa

Presē un sabiedrībā šie aicinājumi radīja daudznozīmīgas diskusijas un rezonansi — turklāt sākumā mazāk pozitīvu nekā pēc kāda laika. Piemēram, jautājumam par pārcelšanos no Rīgas uz laukiem pievērsies arī Indulis Emsis. Pirms atbildēt uz jautājumu par pašreizējā premjera runām, Dans Titavs ietur pauzi.

"Vai viņam ir bijušas runas? Es neesmu pamanījis runas — ir bijuši teksti, ko viņš saka, bet tās nekādi nevarētu būt runas. Teksti, ko no viņa dzirdu, ir ļoti nenoteikti un rada ļoti nedroša cilvēka iespaidu. Pusgads ir pagājis, bet viņš joprojām nesaprot, ka ir valdības vadītājs."

"Ir cilvēki, kuru izteikumus nav nepieciešams vai nav vērts komentēt, jo tā var tikai nolaisties līdz viņu zemajam līmenim," netieši atbild Viesturs Silenieks, premjera Emša biroja vadītājs, bet uz spoguļjautājumu par Repšes runām viņš atbild: "Ir tāds teiciens "Tukša muca tālu skan", un, ja mēs paklausāmies, kura vistālāk skanējusi, tad tā arī tā tukšākā."

Induļa Emša tuvākās apkārtnes cilvēki apgalvo, ka runu sagatavošanas jomā ar viņu strādāt ir ļoti viegli, jo premjeram pašam īsti netīk runas lasīt — Emsim vajagot dot atslēgas vārdus, kuru kopumu var nosaukt par satura rādītāju. Tālākais process — tēmas uzspodrināšana ar dažādiem argumentiem, piebildēm, idejām.

"Pieredze liecina, ka, lai sagatavotu lielu un labu runu, vajadzīga nedēļa," saka Viesturs Silenieks. "Premjeram ir vairāki pasākumi dienā, tēmu ir daudz, jāsaka — zinošākais cilvēks komandā ir pats premjers. Brīžiem kopdarba rezultātā premjeram ir viegli, taču brīžiem viņu gluži kā desantnieku ar ieroci rokās iemet purvā, un viņš ar uzrunām tiek galā viens pats."

Sabiedrība nonāk sev opozīcijā

Silenieks akcentē Emša improvizēšanas spējas: "Vienā no Zaļās partijas kongresiem aizkavējās balsu skaitīšana, un, Emsim uzstājoties, es noskaidroju, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai šīs balsis saskaitītu. Emsim pienesu klāt lapiņu, uz kuras biju uzrakstījis "15 minūtes". Mēs ar blakus sēdošo vides ministru Raimondu Vējoni labsirdīgi smējāmies, ka tikpat labi varētu uzrakstīt arī "50 minūtes".

Ja vajadzētu, Indulis šajā brīdī tiešām varētu norunāt piecdesmit minūtes. Ja Emsim šādu lapiņu pienesīs tajā runas brīdī, kad kulminācija it kā tuvojas, tad viņš šo kulmināciju uztaisīs vēlāk, vai arī parūpēsies vēl par divām trim kulminācijām — lai cilvēki nenogurtu. Premjers nejūtas pārāk "piesiets" pie runas, un ir labi, ja viņam pa rokai ir atslēgas vārdi."

Kāda ir valsts līderu runu ēnas puse? Viesturs Silenieks: "Cilvēks politikā var nedarīt arī pilnīgi neko, tikai skaļi un skaisti runāt. Sabiedrības acīs viņš tiks uztverts kā spējīgs politiķis, kā cilvēks, kurš valsts labā ļoti daudz izdarījis.

Var rasties iespaids — jo premjers vairāk diskutē, jo viņš vairāk dara. Un cilvēki grib, lai būtu vairāk diskusiju. Taču patiesība ir rūgta — jo vairāk tiek runāts, jo mazāk laika strādāt. Tā ir politiķa pretruna pašam ar sevi, pašam ar sabiedrību un sabiedrībai ar sabiedrību. Domāju, ka sabiedrība šajā jautājumā diezgan bieži nonāk opozīcijā pati sev."

Dūmi vai trāpījums?

Kāpēc, palūkojoties uz Bušu, Keriju, Širaku, Blēru, Šrēderu, Fišeru arvien pārliecināmies, ka viņiem nav gandrīz nekādu neveiklību runu lasīšanā, vēl vairāk — viņi vienkārši ir spīdoši oratori?

"Tāpēc, ka, lai nokļūtu līdz valsts līdera statusam Anglijā, Amerikā, Vācijā vai Francijā," atbild Vilis Krištopans, "politiķim jāiziet caur milzīgu konkurences sietu. Tas nav tā kā pie mums: ātri uztaisi partiju un — blaukš! — uzreiz jau esi premjers. Tur tā nav iespējams — līdz pašai elitei spēj tikt tikai īsti oratori. Uzskatu, ka nākotnē Latvijas politikā ieies tikai spīdoši oratori — tas būs pirmais un galvenais faktors."

Svarīgs aspekts — laba runa cilvēkiem paliks atmiņā ar to, kā tā izklausījās, bet nevis kā orientēšanās uz vēlamā rezultāta sasniegšanu, pārliecinot sabiedrību un panākot noteiktus rezultātus.

Rolands Tjarve: "Ja mēs atceramies Kenedija slavenais izteikums "Nedomā, ko valsts var izdarīt tavā labā, bet domā, ko tu vari izdarīt Amerikas labā" bija vēstījums, ko diezgan daudz amerikāņu reāli uztvēra. Tā nepalika tikai tukša frāze — daudzi arī mainīja savu dzīvi.

Latvijā nezinu nevienu gadījumu, kad pēc šīm skaļajām runām ar folklorā iegājušajiem izteicieniem par bikšu gludināšanu, sniega tīrīšanu vai arī došanos dzīvot uz laukiem šie aicinājumi tiktu īstenoti."

Šajā vietā daudzi atceras Latvijas ceļa kādreizējā deputāta Kārļa Leiškalna atbildi uz jautājumu: "Kā jums patika premjera Šķēles Jaungada runa?" Leiškalns toreiz attrauca: "Es nemaz to neklausījos, jo tajā laikā gludināju bikses un tīrīju sniegu."

Ja gribam atsegt runu anatomiju, tad tajās saskatāmi divi galvenie mērķi: pirmais — veikt sabiedrisko attiecību funkciju, paaugstināt premjera reitingu; otrs — tiešām panākt kaut ko svarīgu. Diemžēl valdību un varas reitingi rāda, ka plaisa starp varu un sabiedrību kļūst arvien lielāka — tas pierāda, ka vara nav atradusi īstos vārdus, lai runātu ar sabiedrību. Kur rast izeju?

"Situācija uzlabosies tad, kad sabiedrība noticēs," komentē Rolands Tjarve, "un šīs runas būs patiesas un interesantas, kā arī informāciju sniedzošas. Domāju, ka Latvijā vēl jāpanāk tāds līmenis, lai varētu teikt — premjeru runas kļūst par reālu instrumentu, ar ko vadīt sabiedrību un sasniegt izvirzītos mērķus.

 


        Citāts

 

Copyright © 2008 JMS
Created by MB Studija »