PAR MANIDALĪBADARBĪBA
PROJEKTIRAKSTISAITES

Šķietamība un esamība Latvijas realitātes telpā

"Mēs esam labāka valsts nekā šī... Mēs esam labāki nekā šie pēdējie gadi." Šie vārdi man nedod mieru jau kopš vasaras. Tie man skanēja ausīs, vērojot ASV prezidenta vēlēšanas novembra sākumā, tie mani pavadīja Latvijas valsts deviņdesmitās dzimšanas dienas svinību laikā, un šobrīd, kad pasaules ekonomiskās krīzes (bet ne tikai tās) ietekmē Latvija ir nonākusi uz finansiālā un morālā bankrota sliekšņa, refrēns kļūst īpaši uzbāzīgs.
Šie vārdi nāk no Baraka Obamas nominācijas runas Denverā, Demokrātu partijas kongresā 28.augustā. Tajā brīdī, kad Obama bija vēl tikai ASV prezidenta amata kandidāts, viņa runas vēstījums bija skaidrs: Amerika ir iespēju zeme, un šis ir Amerikas īpašais solījums, Amerikas pašdefinīcija. Bet šodien šis īpašais solījums ir apdraudēts, un visā Amerikas 232 gadu pastāvēšanas vēsturē līdzīgās situācijās parastie ASV iedzīvotāji aizvien ir atraduši sevī spēku un drosmi šo solījumu uzturēt dzīvu. "Tāpēc es šeit stāvu šovakar... jo mēs šeit tiekamies šādā izšķirošā brīdī — brīdī, kad mūsu valsts karo, kad ekonomika agonizē, brīdī, kad Amerikas solījums tiek vēlreiz apdraudēts... Amerika, mēs esam labāki nekā šie pēdējie astoņi gadi. Mēs esam labāka valsts nekā šī."

Veca patiesība lēš, ka visbīstamākais laiks jebkurai valstij, jebkurai nācijai ir tieši tas brīdis tās vēsturē, kad dzīve sit visaugstāko vilni, kad lietas rit negaidīti labi. Jo tas ir brīdis, kad valsts vadītājus pārņem pašlepnums, augstprātība, kad viņi tiek apsēsti ar savu izredzētības ideju. Varas arogance — tā šo fenomenu devēja senators Fulbraits, Vjetnamas karam sākoties.

Varas arogance ir universāla un mūžsena parādība; sengrieķiem bija pat īpašs vārds tās apzīmēšanai: hubris. Ej nu sazini, kādēļ šis sengrieķu vārds ir adaptēts teju vai visās lielajās rietumvalstu valodās, turpretī latviešu valodā nē. It kā Latvijas telpā varas arogance būtu sveša lieta.

Universāls ir arī klasiskās grieķu drāmas scenārijs, ka pēc varas arogances jeb hubris neizbēgami seko pagrimums un bojāeja jeb nemesis. Tā pirms nieka astoņiem gadiem Amerika bija savas varas apogejā, un prezidents Bušs, stājoties amatā, braši un pašpārliecināti iedarbināja valsts unilaterālo kursu — Prometejs neapvaldīts drasēja pāri pasaules finanšu un militārajiem laukiem. Bet šodien? Ekonomikas krīze un iestigšana Irākas muklājā. Šeit Latvijā mums šajā pašā laika posmā pie varas nāca viens pašpārliecinātāks un paštaisnāks valsts vadītājs pēc otra. Viens — galvojot par Latvijas "mūžīgo" drošību pēc iestāšanās NATO, otrs — solot treknus gadus rīt un vēl jo treknākus gadus tālākā nākotnē, trešais — sludinot, ka atliek tikai paļauties uz gaišajiem, nevis tumšajiem spēkiem, un viss būs kārtībā. Bet tagad?

Nebūt neuzskatu, ka vilkt paralēles starp Latviju un ASV vienmēr ir prāta darbs. Daudzās nozarēs Latvijai drīzāk būtu derējis kādas mazas Rietumeiropas valsts, nevis ASV piemērs. Taču, vērojot gan Latvijas, gan ASV valsts vadītāju uzvedību pēdējos gados, ir viena uzkrītoša līdzība: tie ir cilvēki, kuri dzīvo paši savā realitātē, kuri uzskata, ka tā realitāte, kuru viņi veido un kurā dzīvo, ir tā īstā un vienīgā, kaut gan bieži safabricēta no iedomu drumstalām. "Kad mēs rīkojamies, mēs radām paši savu realitāti," kā uz to trāpīgi norādīja kāds augsti stāvošs Buša administrācijas pārstāvis. Vai vārdam hubris var atrast labāku definīciju?

Spītīgi turēdamies pie savas realitātes izpratnes, gan prezidents Bušs ar kundzi, gan arī viceprezidents Čeinijs u.c. savās pēdējo dienu intervijās apgalvo, ka viss, ko viņi darījuši, ir bijis pareizi, nekādas būtiskas kļūdas astoņu gadu garumā nav pieļautas. Tāpat arī pie mums Latvijā izrādās, ka neviens valsts vadītājs nekur nav būtiski kļūdījies, kā viņi mums stāsta, jo, redziet, visā pasaulē ir krīze un tā iešūpo arī mazo Latviju, — tā jau neesot viņu vaina. (Pēc šīs pašas loģikas, nevienam Latvijas valsts vadītājam nav arī tiesību lepoties par agrāko gadu ekonomisko izaugsmi, jo Latvija tikai sekojusi līdzi visas attīstītās pasaules tendencēm.)

Saprātīgs politiķis ir arī paškritisks politiķis, jo viņš zina, ka izvairīties no katastrofas varēs tikai tad, ja saglabās spēju saklausīt trauksmes zvanus sevī, brīdinājumu, ka viņš nezina visu to, ko vajadzētu zināt, brīdinājumu, ka tā realitāte, kuru viņš vēlētos redzēt, nelīdzinās īstajai ainai. Ja vara samaitā, tad tā samaitā tieši šo sesto prātu, kas palīdz apjaust savas personīgās iespējas un ierobežojumus. Rezultātā — pie nekompetences nāk klāt vēl arī pašapmāns un meli, veidojot tautai bīstamu kokteili, vai tas būtu Latvijā, ASV vai citur.

Izrādās, ka mūsu atjaunotās Latvijas valsts vadītāji ir bijuši savas īpatnējās realitātes veidošanas meistari. Nu īsti lietpratēji, Potjomkina sādžas būvēšanas profesionāļi pēc vislabākajām vecajām tradīcijām. Iekšējos trauksmes zvanus viņi acīmredzot nav saklausījuši, būdami apdullināti, aizrāvušies ar spožām butaforijām, ar veiksmes atribūtikas kolekcionēšanu, šoviem, strūklakām, ar aplaudēšanu sev (kas par to, ja tauta tevi izsvilpj?), ar sevis izrādīšanu (tik mazā valstī tāds lērums "izklaides" žurnālu!), ar medībām, ceļojumiem, shēmošanu, pozitīvisma un skaistuma kulta piekopšanu, ar neprātīgu un nemitīgu rosību lēnās, garlaicīgās (un neienesīgās) domāšanas un darba vietā. Un kurli — tie, kuri aizrāvās ar formu, nevis ar saturu, — bija daudzi, ne tikai valsts vadītāji vien.

Pirmajos neatkarības gados šī aizraušanās ar ārišķīgo, ar valsts ārējo atribūtiku, ar valsts esamības ārējiem apliecinājumiem ( pirmā Miss Rīga, pirmā Mrs. Latvija, pirmie ordeņi, pirmās valsts pieņemšanas, pirmie pašmāju miljonāri) bija saprotama, jo tas viss taču agrāk bija aizliegts, bet tagad atļauts pirmo reizi. Turpretī šodien šī aizraušanās ar ārišķīgo vairs nav valsts godināšanas un stiprināšanas pazīme, bet drīzāk gan tās vājināšanas un graušanas simptoms.

Atjaunotā Latvijas Republika kā NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts — tas ir sava veida brīnums, toties tā nav ne mirāža, ne iedomu konstrukcija. Tā ir realitāte, bet, esot šīs realitātes apdzīvotājiem, un, cerams, saprātīgiem apdzīvotājiem, nav iespējams nesadzirdēt trauksmes signālus, kuri norāda, ka šī realitāte nav īsti tāda, kādai tai vajadzētu būt. Nav iespējams neredzēt, ka šķietamība ir viens, turpretī esamība — kas cits.

Izrādās, ka mūsu bankas direktori — miljonāri — prot novērtēt smalku mašīnu un nopirkt savām sievietēm visdārgākās somas un briljantus, bet neprot uzturēt Latvijas vadošo finanšu iestādi. Izrādās, ka sakarā ar Latvijas valsts deviņdesmito dzimšanas dienu lauku iedzīvotāji ir saņēmuši lepnus ielūgumus uz pieņemšanām, taču — bez jebkādām cerībām vai iespējām tur nokļūt publiskā un privātā transporta trūkuma dēļ. Izrādās, ka mūsu armija, viena no spēcīgās NATO alianses dalībvalstu armijām, sirgst ar azartspēļu slimību. Izrādās, ka zelta krustiņu nēsātāju skaits mums ir no procentuāli augstākajiem Eiropā, bet noziedzība un blēdība nebūt nav proporcionāli viszemākajā līmenī. Izrādās, ka mūsu dārgi apmaksātie ierēdņi un vadītāji savu privileģēto stāvokli ir ieguvuši, nevis izturot sīvu konkursu, bet gan kultivējot pareizos sakarus. Izrādās, ka arī kultūras cilvēki nejūtas pilnvērtīgi, ja nevar sēsties vismaz pie audi, ja ne mersedesa stūres. Izrādās, ka 90% Somijas jauniešu ir gatavi aizstāvēt savu dzimteni ar ieročiem, bet Latvijā to pašu darītu tikai 44% pilsoņu un 28% nepilsoņu. Izrādās, ka mūsu mazā Latvija ir bijusi liela rūpnīca šauras kastas bagātības vairošanai, nevis visu tās iedzīvotāju labklājības nodrošināšanai.

Jo korumpētāka un netaisnīgāka valsts, jo lielāks akcents uz ārišķībām, uz šķietamību, un — kā aksioma — jo taisnīgāka, reāli bagātāka un mazāk korumpēta valsts, jo lielāks akcents uz saturu. Diezin vai tā ir nejaušība, ka Šveices konstitūcijā valsts ordeņi ir aizliegti. Aizliegti! Konstitūcijā! Jo ordeņi ir nedemokrātiski, jo ordeņi mēdz novērst uzmanību no satura, izceļot formu. Turpretī Latvijā uz brīdi pat tika lolots nodoms izmantot valsts visaugstāko apbalvojumu kā tādu savdabīgu vairogu, kā sevi cienoša, īsta blēža komplekta nepieciešamu sastāvdaļu, paredzot Triju Zvaigžņu ordeņa īpašniekiem amnestiju. Nodoms gan palika vienīgi nodoms, bet tik un tā — spilgts pierādījums tam, cik tālu dažs labs Latvijā ir aizgājis formas un butaforijas virzienā.

Reāli bagātā valstī ir arī cita attieksme pret naudu. Nauda ir veiksmes indikators un vērtību rādītājs itin visur, bet ne visur ir tā kā Latvijā, ne visur ir tā, ka galvenais, lai tev tā nauda būtu, neskatoties uz to, kā tu pie tās esi ticis. Ne visur ir tā, ka valsts vērtību un apbrīnas skalas augšdaļu ieņem plātīgs miljonārs, kurš ticis pie savas bagātības ar visai šaubīgiem līdzekļiem, kamēr skalas apakšdaļā atrodas cilvēks, kurš godīgi nopelnījis savu skolotāja algu, bet nespēj laikus nomaksāt rēķinus. Ne visur nesaprot, ka morālais deficīts valstī noved arī pie deficīta citās nozarēs. "Mēs vienmēr esam zinājuši, ka bezkaunīga savtība — tas ir neētiski, ka tā ir slikta morāle. Tagad mēs zinām, ka tā ir arī slikta saimniecība," — tā pērnā gadsimta trīsdesmito gadu Lielās depresijas rezultātā secināja toreizējais ASV prezidents Rūzvelts.

Pie šāda secinājuma pagājušā gada beigās nonāca arī Šveices lielākās bankas vadība, Šveices tautai un valdībai piepalīdzot. Līdzīgi Latvijai, Šveices lielākā banka — UBS banka — bija nonākusi nopietnās grūtībās. Līdzīgi Latvijai, Šveices valdība metās banku glābt. Tur gan līdzība beidzas, jo Šveices gadījumā visa bankas vadība — direktors Ospels, esošie un bijušie bankas padomes locekļi — brīvprātīgi tai atmaksāja atpakaļ daļu no savu iepriekšējo gadu personīgajiem ienākumiem, kopsummā ap 100 miljoniem Šveices franku. Atmaksāja, nevis ielika termiņnoguldījumā. No brīva prāta, jo juridiski bankas vadībai nebija pienākums atdot atpakaļ neko. Bet Šveices valsts vērtību telpā iedarbojās morāls spiediens, bankas vadība tika kaunināta: kā jūs varat ņemt no Šveices valdības, proti, no Šveices nodokļu maksātājiem, naudu, ja paši esat atbildīgi par bankas pagrimumu? Lūdzu, kompensējiet mums to, jo bankai iedota nauda ir mums, Šveices iedzīvotājiem, atņemta nauda. Tas, ka Parex bankas vadība (padomi ieskaitot) rīkojās atšķirīgi, nav pārsteigums, jo tā darbojās citu valsts vērtību telpā, kur politbiznesmeņu kasta vienmēr ir izcēlusies ar atbildības neuzņemšanos, ar talantu ņemt no tautas, nevis tai ko dot.

Turklāt Latvijas īpatnējā "kurš kuru" vērtību sistēmā šāda labprātīga ziedošanās politbiznesmeņu vidū noteikti tiktu traktēta kā nožēlojama vājuma, nevis spēka zīme. Viņu vērtību sistēmā tu esi vai nu starp uzvarētājiem, vai starp zaudētājiem, un dzīves mērķis ir noturēties ar jebkādiem līdzekļiem pie pirmās šķiras. Viņus var arī saprast, jo valstī, kurā prasa ziedošanos no medmāsām, skolotājiem un pensionāriem, bet neprasa to pašu no valsts bankas vadītājiem, dzīve ārpus kastas ir visai nežēlīga.

No kurienes šis solidaritātes trūkums latviešu sabiedrībā, šī nežēlīgā "kurš kuru" atmosfēra? No kurienes mūsu valsts vadītāju pārliecība, ka morālais klimats valstī, ka valdošā vērtību sistēma tajā ir mazsvarīga lieta, ka tas viss ir tikai "apkārtējais gaiss, kuru elpojam" (tas nav būtiski?), un ka tikai darbība — vienalga godīga vai negodīga — ir noteicoša? No kurienes šī nespēja saredzēt to, ka bezkaunīga savtība nav tikai slikta morāle, bet ir arī slikta saimniecība?

Deviņdesmito gadu sākumā daudz ko vēl varēja mēģināt norakstīt uz iepriekšējās nabadzības rēķina, bet, miljonāru skaitam Latvijā augot un proporcionāli pārsniedzot to skaitu daudzās attīstītās valstīs, solidaritātes iemaņas nav augušas līdzi, drīzāk otrādi. Atbilde, manuprāt, meklējama citur — uztveres līmenī.

Vai Latvijā ir kāds, kurš, iepērkoties lielveikalā, nav nonācis situācijā, kad ar ratiņiem nav iespējams tikt uz priekšu, jo eja ir aizbloķēta ar citiem ratiņiem, kuri acīmredzot speciāli nolikti šķērsām? Vai arī — eja ir aizbloķēta ar ratiņiem vienā pusē, kamēr to lietotāja, blenžot uz konservu bundžām, atrodas otrā, klaji ignorēdama visu apkārtnē notiekošo? Lai viņa tevi ievērotu, tev ir ar švunku jāiegrūžas viņas ratiņos vai arī jāsāk skaļi protestēt. Vislabākais variants nupat novērots kādā vecpilsētas lielveikalā — vienā pusē ratiņi, pilni ar kastītēm, un tieši blakus ķeblītis, uz kura stāv veikala darbiniece, kārtojot plauktus — no malas līdz malai eja aizbloķēta. Un atkal — viņa dzīvo pilnīgi savā pasaulē, pasaulē ir vienīgi viņa, viņas plaukts un viņas ratiņi, turpretī to, ka eja veikala klientiem ir pilnīgi aizbloķēta, viņa nepamana vai arī viņai tas ir vienalga. Tā tak pašai ērtāk.

Visur tā nebūt nav. Citur, ja arī eja tajā brīdī ir pilnīgi tukša, klients drīzāk noliks ratiņus malā un tikai tad, bez ratiņiem, nostāsies ejas vidū, lai lēnā garā nodarbotos ar kārbiņu uzrakstu salīdzināšanu, nevienu netraucējot. Citās valstīs veikala klients domās stratēģiski, vairākus gājienus uz priekšu, saredzēs kopainu. Citur veikala klienti un arī darbinieki nedzīvo savās, izolētās, pasaulēs.

Izrādās, ka šī mentālā un fiziskā nespēja uztvert kaut ko vairāk nekā sevi un savējo loku, ka šī īpašība piemīt daudziem Austrumeiropas iedzīvotājiem, jo, kad izklāstīju savus ne pārāk oriģinālos novērojumus diviem Anglijas lielveikalu firmas vadītājiem, atklājās, ka veikalu vadība jau sen ievērojusi šo fenomenu un, atverot jaunus veikalus Austrumeiropā, rīkojusies atbilstoši.

Ne jau visi Latvijas un Austrumeiropas iedzīvotāji ir nepieklājīgi "eju nobloķētāji", ieciklējušies savā un savējo pasaulē. Bet fenomens kā tāds, ka mēs Latvijā nemēdzam uztvert kopainu, nemēdzam domāt par kopējo labumu, par valsts vispārējām interesēm, bet gan katrs rušināmies un ņemamies pa savu stūrīti, te nevienam nav svešs.

Īpaši izolēta, sevī un savā pasaulē ieciklējusies, kopējo telpu neuztveroša ir kļuvusi mūsu politiķu kasta. Par "kastu" tos dēvēju apzināti, jo viņi uzkrītošā veidā kopē Latvijas agrāko, privileģēto valdītāju uzvedības modeļus. Daži no viņiem ar savu nicinājumu pret tautu, paštaisni uzsverot, ka visu zina labāk, lieliski iederas Baltijas baronu lomās (īpaši — bārdainie un ūsainie). Baltijas baroni izcēlās ar savu aklumu un kurlumu, neuztverot to milzīgo naidu, kas tautā pret viņiem brieda, līdz pat brīdim, kad bija jau par vēlu. Citi kastas pārstāvji savukārt vairāk līdzinās padomju laika nomenklatūras tipāžam (servilāks un dumjāks nekā barona modelis). Viņi rautin raujas, lai noturētos brahmaņa kastā, jo brahmanis zina, ka tad, kad viņš ir pārkāpis slieksni un iekļuvis kastas pilī, viņam vairs ne par ko nav jārūpējas — nauda, siltas vietas padomēs un valsts pasūtījumi ir garantēti. Kastas pilī no tevis negaida ne kompetenci, ne izglītību, ne īpašas darbaspējas, bet galvenokārt — lojalitāti.

Taču mūsdienu baroni un jaunlaiku nomenklatūra nebūtu spējīga tik efektīgi nospēlēt savu lomu, ja vien nebūtu arī mūsdienu kārklu vāciešu un, Raiņa vārdiem runājot, spaļu slāvu, kas viņiem kalpotu. Ja nebūtu daudzu, pārāk daudzu, kuri gatavi pielīst, pielāgoties, pieskaņoties, lai nodrošinātu savu pašlabumu. Runās par "jauno, izglītoto" politiķu paaudzi esam klausījušies gadiem ilgi, pēdējā laikā dzirdam arī, ka šogad it kā piedzīvosim vecās politiskās elites norietu. Vai tas būs tik vienkārši un vai "jaunie, izglītotie" neizrādīsies vēl bezkaunīgāki un savu pašlabumu vēl vairāk kārojoši, rādīs laiks. Nevar izslēgt arī koopcijas iespēju, kā arī neredzēt, cik daudziem ir vieglāk, patīkamāk un pierastāk pielabināties pareizajai personai (vai otrādi — piedāvāt iespēju draugam) nekā izturēt (vai arī sarīkot) reālu, pamatīgu konkursu. Latvijai ir bijuši savi Valdemāri un Kronvaldi, kuri, atgriežoties mājās pēc mācībām ārzemēs, ir uzskatījuši par pienākumu lielu daļu savas dzīves ziedot "vispārībai — tas ir, latviešu lietai". Bet vēl vairāk Latvijai ir bijis tādu, kuri, mājās pārnākot, no Jāņiem pārtapuši par Johaniem vai arī, Juri būdami, ātri iejutušies Georgu ādā.

Kādi mēs patiešām esam — sevī ieciklējušies Johana un Georga tipa pašlabuma meklētāji vai arī Valdemāra tipa kopīgās "latviešu lietas" veicinātāji —, to līdz Latvijas simtajai dzimšanas dienai vajadzētu noskaidrot. Ja mūsu pašreizējai politiķu kastai ir taisnība un tās dusmas, kuras tiek vērstas pret viņiem, nav nekas cits kā vienkārša skaudība un nenovīdība, jo kritizētāji paši vēlētos baudīt privileģētas kastas stāvokli, labprāt paši iegūtu bagātnieka statusu (ar jebkādiem līdzekļiem), — tad mēs drīzāk esam no Johana un Georga kaula radīti. Bet, ja izrādītos, ka tās dusmas tomēr nav skaudība, bet gan kas pavisam cits, proti, dziļa netaisnības izjūtas izpausme, tad varbūt arī mēs te Latvijā varētu teikt: "Mēs esam labāki nekā šie pēdējie gadi."

Skarbi analizējot situāciju, šobrīd ar pārliecību to nevaram apgalvot. Jo neatkarīgās Latvijas teju četrdesmit gadu pastāvēšanas vēsturē mūsu tauta līdz šim vēl nekad nav pati sevī atradusi spēku, lai demokrātiskās sistēmas ietvaros būtiski mainītu valsts kursu. Kā revolucionāri, kā frontes cīnītāji pret apspiedējiem un okupantiem savas spējas esam pierādījuši. Tagad laiks pierādīt, cik dziļi mūs ir vai arī, gluži otrādi, nav ietekmējusi autoritārā valdīšanas stila pieredze.

Jaungada naktī mūs brīdināja, ka šogad katram ir jābūt apveltītam ar "realitātes apziņu". Taču šīs realitātes ir tik atšķirīgas! Sākot ar politiķiem un viņu varas arogances apzīmogoto realitāti un beidzot ar skolotāju un medmāsu realitātēm. Tās visas ir Latvijas realitātes, un tikai atkarībā no tā, kura realitātes izpratne Latvijā nākamajā desmitgadē ņems stabilu virsroku, mēs varēsim pārliecinoši atbildēt uz jautājumu — vai esam šovu, princešu konkursu, mantkārības pārņemta Potjomkina sādžas tipa valsts vai arī mēs patiešām esam labāki nekā šie pēdējie gadi.  


        Citāts

 

Copyright © 2008 JMS
Created by MB Studija »