PAR MANIDALĪBADARBĪBA
PROJEKTIRAKSTISAITES

Nepaklausība un vardarbība.

Notikušais Doma laukumā un pie Saeimas nevar nesatraukt. Tas prasa izvērtējumu, bet novērtējums, pirms tiek izdarīti secinājumi, paredz nopietni un iespējami daudzpusīgi pārdomāt redzēto. Tas ir grūtāks process un notiek lēnīgāk, salīdzinot ar akmens iemešanu Saeimas logā. Minervas pūce izlido krēslā.

 Vispirms jau par fizisko vardarbību un vandālisma attaisnojumu, pie kura apelē t.s. pilsoniskās nepakļaušanās aizstāvji, kas bija vieni no šo norišu galvenajiem iniciatoriem (nerunāšu par atklātu laupīšanu un kriminālu huligānismu, kas viennozīmīgi prasa aizturēšanu, tiesu un atbilstošu likumdošanai sodu) un aktīviem līdzdalībniekiem. Šo cilvēku (galvenokārt gados jaunu) galvenais arguments – ar vardarbīgām akcijām apliecināt savu pilsonisko drosmi, sociālo atbildību un bezkompromisa pozīciju situācijā, kad citi sabiedrības ietekmēšanas un situācijas izmaiņas ceļi ir piedzīvojuši neveiksmi vai kļuvuši neiespējami. Līdz ar savu radikālismu viņi pretstata sevi ne tikai korupcijā iestiguši varas elitei, bet arī pārējiem „vienkāršiem” pilsoņiem, kuri ir vai nu pārāk bailīgi, lai demonstrētu savu pozīciju, vai arī nespējīgi un paši ieslīguši iekšējā sabojātībā (lat. corruptio).

Šī problēma ir mūžsena – vai pilsoņiem ir tiesības ar vardarbīgu akciju palīdzību paust savu viedokli par esošajiem procesiem, kuri, pēc viņu domām, attīstās neadekvāti. Vieni šīs tiesības atzīst, citi – neatzīst. Mūsdienās šāda tipa vardarbīga vandālisma akcijas vērojamas visā pasaulē, īpaši saistībā ar studentu nemieriem, zaļo un antiglobālistu kustību, politiskās neapmierinātības izpausmes formām (svaigākais piemērs – Grieķija) u.tml. Nevar neminēt, ka bieži tam ir panākumi. Izcilais mūsdienu politiķis nesenais Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers jaunībā visai aktīvi un vardarbīgi „karoja” ar policistiem zaļo kustības ietvaros. Rezultātā Vācija mūsdienās ir absolūta līdere vides aizsardzībā un citu ekoloģisko problēmu risinājumā. Pats Fišers no destruktīva vandālista izauga par konstruktīvu un respektablu politiķi, no antiautoritārista – par demokrātiskās un valstiskās domāšanas autoritāti.

It kā nebūtu ko iebilst, bet šādas daudz maz „tīras” aktīvās un vardarbīgas pretošanās akcijas vērojamas tikai Rietumu civilizācijas valstīs (es te nerunāšu par tiem grautiņiem, kas saistīti ar melnādaino, musulmaņu u.c. jauniešu sociālajām problēmām – tam ir cits raksturs un citi cēloņi). Citur tās pārtop par riebumu izraisošām akcijām, kurām piesaistās visvisādi kriminālie elementi (iespēja kaut ko salaupīt), vai arī vienkārši ļautiņi, kas savas valsts un kultūras pastāvēšanai neatrod vispār nekādu pamatu (visvisādi osipovieši, barkašovieši, nacionālboļševiki u.c.), kuru gadījumā ne par kādu pilsoņu nepakļāvību nevar runāt. Pilsoniskās nepakļāvības akcijas ir kas cits, nekā riebumu un pretīgumu izraisošu pretekļu trakošana, kuru purnos jaunu intelekta pazīmes nesaskatīt. Pilsoniskā nepakļāvīga ir pilsoņu un nevis bandītu nepakļāvība, un ja tās rezultātā cits pilsonis nonāk slimnīcā un cieš viņa tiesības uz dzīvību, tad pirmā pilsoniskums kļūst visai problemātisks.

Nemaz jau nerunājot par konkrēti fiziski cietušajiem šādu akciju rezultātā gan no pašu demolētāju, gan policistu un drošības iestāžu darbinieku puses, kas pilda ne tikai savus dienesta pienākumus, bet paši ir konkrēti pilsoņi ar savām ģimenēm un bērniem. Ja man būtu jāizvēlas starp pilsoniskās nepakļāvības demonstrāciju šādā formā un redzi zaudējušā jaunieša aci, man izvēle viennozīmīga un skaidra. Notikušais savu mērķi sasniedza, tikai tas izrādījās fiksēts vairs nekad gaismu neredzošajā acī.

Tā kā šīs akcijas īstenotāji ir samērā jauni cilvēki ar pilsoņu pasēm (bet vai ar apziņu?), kuriem nav nedz ģimenes, nedz bērnu, tiem, neskatoties uz pilsonisko drosmi, neizbēgami ir noteikta emocionāla distrofija un atbildības deficīts. Viņiem nesaprotams būtu jautājums: „Ja tā būtu tava bērna acs?” Es esmu acs pusē – viennozīmīgi un bez kāda kompromisa. Neviena acumirklīga akcija nav attaisnojama, ja tās rezultāts ir mūžīga nelaime. Es izvēlos mūžīgas, nevis acumirklīgas ambīcijas.

Turklāt vēl viens aspekts: tā nebija „tīra” pilsoniskās nepakļaušanās akcija, jo cilvēki vienkārši „piesmērējās” klāt citiem mītiņa rīkotājiem ar atšķirīgiem mērķiem. Citu cilvēku organizētais mītiņš viņiem bija tikai līdzeklis savu nodomu īstenošanai. Turklāt padarot tos it kā līdzatbildīgus par savu pilsonisko nevarību. Pašiem kaut ko nozīmīgu noorganizēt – zarnas par tievu. Un tā jau ir gļēvulība, un ne citādi.

Un vēl viens: esošais varas režīms viņus pašus padarīja par līdzekli. Pirmkārt, sev nevēlamu politiķu un politisko partiju kompromitēšanā, jo pašvaldību vēlēšanas taču tik tuvu, bet sava politiskā kapitāla nav. Tad kāpēc to nepieaudzēt ar jauno pilsoņu ālēšanos? Tai vajadzēja ļaut izvērsties, lai pēc tam, efektīvi sevi apliecinātu. Otrkārt, cilvēkus vajadzēja pielaist parlamenta ēkai tik tuvu, lai tie spētu to apmētāt ar olām un sist logus, lai pēc tam piecu minūšu laikā atspiestu un nekad vairs neļautu tautai tai tuvoties – Doma laukums nu ir slēgts tautai, kuras traucējošo balsi varēja saklausīt vismaz 200 vissliktāk dzirdošās ausis. Vismaz šīs kliķes pastāvēšanas laikā. Tā kā mērķis ir sasniegts, tikai ne pilsoniskais, bet antipilsoniskais.

Bet vardarbībai ir arī citi aspekti.

Ir, piemēram, juridiskā vardarbība, kad valsts galvenais likumdevējs pieņem tādus tiesiskos aktus, kas likumīgā kārtā grauj valsts tiesiskos pamatus un ir pilnīgs pretstats cilvēku priekšstatiem par elementāru taisnīgumu. Ja šī orgāna darbības rezultātā tauta tiek apdraudēta ar tāda likuma pieņemšanu, kas slepenu informāciju padara pieejamu jebkuram augsta līmeņa bandītam, tad kā to saukt? Ja cīņa ar tautā cieņu iemantojošu korupcijas apkarotāja personu, apelējot pie tās pieļautajām kļūdām, ieņem tādu formu, ka visiem skaidrs, ka tuvākā laikā ne uz kādu atveseļošanu no „sabojātības” necerēt, tad kā to saukt? Ja vispār šo institūciju vada, maigi izsakoties, visai apšaubāmas amatpersonas ieliktenis, tad kā to saukt? Tālāk neturpināšu, jo šis aspekts būtu skaidrs.

Ir arī politiski institucionālā vardarbība. Ja ministriju vadītāji, ņirdzot par visām normām, padara savu iestādi par sev tuvu stāvošu cilvēku bodīti ar fantastiskiem atalgojumiem, saņemot klusējoša galvenā taisnīguma nesēja piekrišanu, tad kā to saukt? Ja par tautas aizsardzību un drošību rūpējas cilvēks, kura kompetence izraisa nopūtas armijas cilvēku aprindās, bet zirgi smejas, tad kā to saukt? Ja vispār valsts pārvaldītāju darbības rezultāts ir totāla tautas posta un pagrimuma draudi vistuvākā nākotnē (valsts terorisms), tad kā to saukt?

      Vispār, runājot par nepakļaušanos, ir jāatceras, ka katrs cilvēks nes sevī augstāko kompetenci tikumiskajās un juridiskajās lietās. Nemācīts cilvēks nav tiesīgs spriest, piemēram, par sarežģītiem zinātnes u.tml. jautājumiem, kas paredz atbilstošu izglītības līmeni. Taču citādi ir tikumiskajā un juridiskajā jomā, jo katrā personā ir ielikts t.s. mūžīgais likums (lex aeterna), kas nodrošina viņa visaugstāko kompetenci (augstāku par visiem juridiskajiem institūtiem un juristiem) šajos jautājumos. Tur nevajag mācīties, pietiek ar skaidru un neapreibinātu prātu, lai pateiktu, vai likums vai lēmums ir taisnīgi, vai nav. Tāpēc to institūciju uzdevums, kas pieņem likumus (lex humana), vai to cilvēku darbībai, kas tos īsteno, ir saskaņot savu darbību ar katrā cilvēkā ielikto tikumiski juridiskā taisnīguma izpratni. Ja tas nenotiek, tad tā ir vardarbība par cilvēkā esošo visdziļāko cilvēcību. Ja katrs cilvēks, kas veido tautas kopumu, saprot, ka valstī valda netaisnība, tad tas ir augstākais un nekur nepārsūdzamais spriedums. Tā ir patiesā Augstākā tiesa.

Ja viņš to saprot, tad viņam ir tiesības sacelties. Taču, ja viņa šī tikumiski tiesiskā apziņa ir tā deformēta gadiem ilgušās vardarbīgas ņirgāšanās un ciniska apsmiekla pār to rezultātā tā, ka visas normālās spriestspējas ir zaudējušas ierasti stingrās aprises, tad viņam ir vēlēšanās ķerties pie bruģakmens un mest to sava dēmona logā.

Man arī.   

 
        Citāts

 

Copyright © 2008 JMS
Created by MB Studija »