PAR MANIDALĪBADARBĪBA
PROJEKTIRAKSTISAITES
UZRUNA
JAUNUMI
CURRICULUM VITAE
DIPLOMI
[RAKSTI UN INTERVIJAS

Latviskais "rasols": pacifists – nindzja par valsti un korupciju

  Man jāatzīst, ka t.s. nevardarbīgas pretošanās ideju Latvijā vispirms ienesi tu ar saviem domubiedriem arī, es atvainojos, diezgan izplūdušā jēdzienā Es par mieru. Bija akcijas Buša vizītes Rīgā laikā, bija akcijas pret Irākas karu, pret Tibetā un Libānā notiekošo. Tas ir jauki, bet… Cik, tavuprāt, laikā, kad cilvēki ir politiskās un ekonomiskās situācijas nokaitināti un, cik es pats saskaros, viņi grib tādas asas kustības, jums, jūsu pacifismam ir vieta? Lai cik interesantas akcijas jūs rīkotu, lai cik vajadzīgas tās būtu, karu pasaulē diemžēl nav kļuvis mazāk.

     Jā, tā līdzība starp mums un «pingvīniem» varētu būt tā, ka šādās kustībās apvienojas cilvēki no ļoti dažādiem sabiedrības slāņiem. Es pats biju gatavs pārvarēt personīgus aizvainojumus… Domāju, ka mūsu aktivitātes cilvēki pamanīja, lai gan, protams, mums var uzdot to pašu jautājumu, ko jums: nu, un kas ir mainījies? Jūs apturējāt karu? Neapturējāt. Bet… man šķiet, ka ir ļoti svarīgi domāt par mieru, jo tās ir labas domas, un labās domas ietekmē arī to, kā cilvēks izturas ikdienā.

    Pieņemsim, jo arī es jau, godīgi sakot, varu «pingvīniem» piedāvāt vien sajūtu, ka viņi negrimst depresijā, bet kaut ko dara, – es nevaru apsolīt skaidrus rezultātus. Un tomēr – kā jūs izvēlaties tēmu aktivitātēm? Par Irāku skaidrs, bet kāpēc ne pret mūsu atrašanos Afganistānā?

     Par Afganistānu varu atbildēt tikai to, ka nezinu, cik mums tur izdodas nodrošināt mieru. Ja izdodas, labi, ja ne – domāsim.

     T.s. nevardarbīgajām kustībām ir viena liela problēma: vara spēlē pēc saviem noteikumiem, un vienā jaukā brīdī – kā tas bieži redzams ārzemēs – demonstrācija par mieru vai Tibetas brīvību vienalga saķeras ar policiju.

      Nu, jā… Kad Bušs bija Rīgā, mēs uzlikām pa ceļam uz lidostu izteiksmīgu plakātu. Armija tam aizdzina priekšā kravas mašīnu. Toreiz mēs neradījām konfliktu, taču man jāatzīst, ka nepiekrītu domai: ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru. Ir bezjēdzīgi stāvēt ar balodi rokā, ja tev nāk virsū ar ieroci.

      Un te mēs nonākam līdz mani uzjautrinošajam stāstam, ka cīnītājs par mieru, teju vai dalailamas paziņa Skuja pats aktīvi nodarbojas ar Austrumu cīņām…

      Nu, es tur nesaskatu pretrunu, jo, kā saka mans skolotājs Japānā un skolotājs Beļģijā, faktiski vairumu konfliktu var atrisināt ar sarunām. Tieši tāpēc, ka tu zini savas spējas, tu esi mierīgs. Kā saka mans skolotājs, kad viņam uzbāžas ar lūgumiem parādīt savas spējas: tas, kurš redzēs manu zobenu, redzēs to arī pēdējoreiz.

      Skuja, tu esi dulls! Nu, labi, bet kāpēc tieši šis cīņu veids – ninjutsu? Tie taču ir tie vīriņi, kas filmās lēkā pa kokiem, mētā «zvaigznītes», kaujas ar zobeniem…

      Redzi, no sākuma es interesējos par aikido – tas ir tāds patiesībā nevardarbīgs, interesants veids, kā tu izmanto pret sevi vērsto enerģiju savā labā. Pēc tam nāca džiudžitsu, kas patiesībā ir visu cīņas mākslu pamats. Pēc tam dzīvē tā gadījās, ka iepazinos ar ninjutsu, sākās kontakti Japānā utt. Man patīk tas, ka šī māksla nekoncentrējas, teiksim, uz kāju spērieniem, bet dod iespēju rīkoties gan liftā, gan klajā laukā, gan uz trepēm.

Ir bezjēdzīgi stāvēt ar balodi rokā,

ja tev nāk virsū ar ieroci.

     Tagad labākajās Austrumu cīņu tradīcijās ir negaidīts sitiens zem jostas vietas. Tu pats ieminējies par seniem aizvainojumiem. Pieļauju, ka runa ir par Ēriku Stendzenieku. Kā tad tu, cienītais, pamanījies savulaik iekulties kukuļdošanas skandālā?

     Nu… Redzi, savulaik, pirms 13 gadiem, es strādāju kopā ar Ēriku Stendzenieku firmā Zoom!. Un mums, lai mēs iegūtu atvieglojumus vides reklāmas izvietošanā, tika pieprasīts kukulis. Kompānija tam piekrita. Es biju «pastnieks» – man tika iedota balta aploksnīte, un es to aiznesu uz Vidzemes priekšpilsētu. Pagāja laiks, man jau bija sava firma, un es atkal nonācu kontaktā ar Vidzemes priekšpilsētu. Un priekšpilsētas izpilddirektors man paziņoja, ka Zoom! nepilda līgumsaistības. Es gan mēģināju paskaidrot, ka man ar šo firmu vairs nav nekāda sakara, tomēr man paskaidroja, ka tad arī mans bizness tiks bremzēts.

     Nu, es piezvanīju Ērikam un lūdzu nokārtot viņa attiecības ar izpilddirekciju. Iepazīstināju viņu ar Žagaru, ko vēlāk tiesa traktēja kā savešanu. Proti, Ēriks, kā vēlāk izrādījās, bija vērsies attiecīgajās iestādēs un uz brīdi, kad pats devās dot kukuli – jo tāds viņam atkal tika prasīts –, bija apkarināts ar kamerām, mikrofoniem utt. Nu, tā – un no likuma viedokļa es biju sliktais arī tāpēc, ka pirmajā reizē negāju un neziņoju, ka mans toreizējais draugs un priekšnieks Ēriks taisās dot kukuli.

     Labi, ir pagājis vairāk nekā desmit gadu. Kā, tavuprāt, ir mainījusies situācija ar kukuļdošanu? Jo tu jau, starp citu, turpini strādāt šajā biznesā…

     No vienas puses, protams, tā ir mazinājusies, jo skaļajiem gadījumiem ir bijusi ietekme. No otras – skaidrs, ka pieķer jau to kafijas putu līmeni, ne jau biezumus, kur neviens skaidru naudu nenes, kur viss notiek caur ārzonas firmām. Un, ja cilvēks redz, kas notiek augstākajā līmenī, ka tur var nesodīti darīt jebko, kāda viņam ir motivācija būt godīgam?

     Ja tu prasi konkrēti par manu pieredzi, tad tas skandāls bija pietiekams, lai man kāds tagad baidītos prasīt kukuli… Cita lieta, par ko mediji maz raksta, – ka korupcija privātajā sektorā ir ļoti šausmīga. Menedžeris tev uzraksta uz lapiņas ciparu, ko vēlas saņemt kā, khem, starpniecību. Es pieļauju, ka bosi vairumā gadījumu to nemaz nezina. Tikai tu pats to nojaut, kad tavs lētākais piedāvājums nez kāpēc netiek cauri, – menedžeris to vienkārši «nobāž». Tā, nu, tas ir.

     Bet kā šo situāciju var mainīt? Valsts sektorā vismaz ir cerība uz stipru pretkorupcijas biroju, savukārt privātajā…

Ja firmas boss savam menedžerim apmaksā veselības apdrošināšanu, prēmiju utt., respektīvi, izturas labi, menedžeris baidīsies pazaudēt šo vietu pieķeršanas gadījumā.

      Nu, par prēmijām laikam var uz tuvāko gadu aizmirst. Tātad korupcija privātajā sektorā palielināsies?

     Paradoksālā kārtā ir tā, ka konkurence ir tik liela, piedāvātās cenas tik zemas, ka tur korupcijai īsti nesanāk vietas. Kā smejies, krīzei ir arī savi plusi.


        Citāts

 

Copyright © 2008 JMS
Created by MB Studija »